MĒS TEICAM SEVI LAIMĪGUS CIEŠANĀS



Pārdomas aizvesto piemiņas dienā Pāvila vēstule Romiešiem 5:1-11





Beidzamās dienas un mēneši mums spēcīgi atgādina kāpēc gadu no gada, gadu desmitus, mēs kā latviešu kristieši esam atzīmējuši, 14. jūniju, esam sanākuši kopā Aizvesto piemiņas dievkalpojumos, lai aizlūgtu par mūsu tautu, par Latviju, par latviešiem. Mēs esam pulcējušies ar lūgšanām uz lūpām, un ar asarām acīs, jo par nožēlu, sātans parādās tik pat spēcīgs šodien kā pirms 81. gadiem, kad viņa pakalpiņi atrāva no viņu ģimenēm tēvus un mātes, vecāku un vecvecākus, bērnus un pusaudžus, sirmgalvjus sakraudami lopu vagonos lai aizsūtītu aiz polārs loka.
Šodien dzirdam ka 81. gadus vēlāk Ukrainā notiek tas pats, kur nevainīgi ļaudis tiek atrauti no savām ģimenēm, no savām mājām, no savas zemes un tautas. Šie ļaudis, starp kuriem dzirdam ir vairāk kā 200,000 bērni, tiek šodien izsūtīti uz tālām, neapdzīvotām vietām Krievijā. Mums varbūt likās ka šādi brutāli notikumi pieder pagātnei. Pagājuši taču gandrīz 80. gadi kopš II. Pasaules kara beigām un 30. gadi kopš sabrukusi Padomju savienība. Bet brutalitāte ko Vladimirs Putins, bijušais Padomju savienības KGB aģents, izrāda savā uzbrukumā Ukrainai, kur pilsētas atstatas drupās, kur nevainīgi civil iedzīvotāji tiek noslepkavoti, nošauti kā suņi, liecina ka šodien pasaule ir tik pat tumša un brutāla kā tad kad Padomju savienība ienāca Latvijā lai slepkavotu, spīdzinātu un izsūtītu mūsu tautiešus no savas zemes.
Tumsa ir nolaidusies par Ukrainu, bet tā skarusi arī šo zemi, kur pirms dažām nedēļām Uzvalda Teksasā, brutāli tika noslepkavoti 20. pamatskolas skolnieki un divi viņu skolotāju. Tie noslepkavoti no cilvēka kuram, tā pat kā Putinam, nav nemazākās sirdsapziņas. nedēļu vēlāk, Teksasā pilsētā, Oklahomas štatā, nošauti mēdi kala ēkā, četri: divi ārsti, pacients un sekretārē ievainoti vel vairāki citi. nedēļu pirms šaušanas skolā, Buffalo pilsētā nogalināti pārtikas veikalā 10. melnās rasas ļaudis no: balto saprēmētā, kurš vēlās iznicināt visas citas rasas, kā reiz Hitlers slepkavoja Jūdu tautas piederīgos. Šo: “balto sapremētu” rīcība līdzinās Putina rīcībai, kurš cenšas likvidēt Ukrainas tautu, tās valodu un kultūru izvedot genocīdu pret šo tautu. Daudzi saka ka nākošās valstis kurām uzglūn Putins ir Baltijas valstis, to vidū protams mūsu Latvija.
Kad biju zēns Klīvlenda, ik gads tika svinēti tā sauktie: “Bērnu svētki”. Tie sākas ar programmu kur bieži es sacīju dzeju. Viena no tām bija Rudolfa Blaumaņa: Tālavas Taurētājs, Tajā, starp citu, ir tautas ienaidnieku vārdi sargam, taurētājam, augstā eglē, kur viņš atrodas lai brīdinātu no uzbrucējiem. Tie sauc: “Šurp tauri! Kap zemē! Ciet klusu! Tu glābsi sev dzīvību. Mēs algosim tevi ar zeltu ar godu ar brīvību.” Līdzīgi šodien rietumiem saka Vladimirs Putins. “Cietiet klusu! Saņemsiet zeltu un godu! Valdīs pasaulē miers.” Taurētais labi apzinājās melus. Viņš zināja ka nokāpjot zemē viņa krūtis šķels zobens. Viņš pūš ar spēku savu tauri, brīdinot tautu pret iebrucējiem. Jā, viņš mirst, bet tauta tiek izglābta. Klusēdami un nerīkojoties pret Putina vardarbību Rietumi nesīs sev tikai postu. Traģiski ka pat šeit Amerikā ir ļaudis, pat kongresā, kuri neredz un noliedz šo patiesību. Tumsa nolaidusies par zemi, sākot pirms diviem gadiem ar kokveida pandēmiju, kas prasījusi vairāk 6. miljon dzīvību pasaulē, vairāk kā miljons no tām šajā zeme, šeit ASV un 600. no tām mūsu Latvijā. Daudziem no mums ir apnicis par to domāt un runāt. Tiek rakstīti raksti un grāmatas ka pandēmija patiešām nav nekas šausmīgs. Bet dienu no dienas pievienojas ļaudis mirušo skaitam. Kuri būs tie kas pārliecinās sērotājus kuri zaudējuši savus tuvākos ka pandēmijā būs ignorēt. Mums apnicis kovids! Ļaudis ir gatavi kauties un viens otru nīst par masku valkāšanu, vai nevalkāšanu. Bet kovidām nav apnicis mēs! Tas soļo uz priekšu ikdienas prasot simtiem dzīvību! Tumsa ir nolaidusies par zemi jo daudzi pret ļauno un tumšo, gan šajā zeme, gan pasaulē, ir aizvēruši savas acis.
II.
Šāda ir tumšā pasaule kurā atrodamies šodien. Tāda tā bija 1941. gada 14. jūnijā. Tāda tā bija kad apustulis Pāvils raksta Romiešiem: “Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami ka ciešanas rada izturību izturība - patstāvību patstāvība - cerību. Bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Diev mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots. (Pāvila vēst. romiešiem 5:3-5) Apustulis liecina ka tie, kuri ticībā taisnoti, kuri ticībā iegājuši Dieva žēlastībā, tiek apveltīti ar cerību iemanot dievišķo godību. Šo mūžīgās dzīvības cerību mums ticīgiem nelaupa ciešanas kuras mēs, un daudzi citi, piedzīvojam šajā pasaulē. Šo cerību nelaupa tumsa kura šodien pārklāj pasauli. Šī mūžīgās dzīvības cerība nes gaismu un pilda mūsu dzīves ar spēku no augšienes. Mūsu Dievs ir cerības devējs! Viņš sola tev un man nākotni un cerību, ja ticībā uz Viņu lūkojamies ikdienas, zinādami ka Kristus par mums miris. Viņš ir miris mūsu vietā!

Tādēļ mums ir drošība šodien un drošība par rītdienu Ja Dievs ir ar mums, kas būs pret mums? Tā raksta apustulis šeit pat Romiešu vēstulē, astotā nodaļā: “Es esmu pārliecināts, ka nedz nāve, nedz dzīve, nedz eņģeļi, nedz varas, nedz tagātnē, nedz nākotne, nedz spēki, augstumi, dziļumi, nedz cita kāda radīta lieta, mūs nespēj šķirt no Dieva mīlestības kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā! (Pāvila vēst. romiešiem 8:28-29) Šeit ir mūsu cerība, kurā varam sevi teikt laimīgus pat ciešanās. Jo ciešanas rada izturību, izturība, patstāvību - uzticību Dievam, un patstāvība, cerību! Šī cerība nekad mūs nepametīs kaunā!

Mācītājs Dr. Uldis Ukstiņš, ALBA priekšsēdētājs
Foto: Latvijas Okupācija muzejs